Agroekoloģisko zināšanu centrs

Ievads

Nacionālās un reģionālās valdības un administrācijas ir parakstījušas vai saskaņojušas savu politiku ar konvencijām, kas risina kopīgas globālas problēmas, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķus (saite angļu valodā), cīnās pret klimata pārmaiņām, samazina bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un nodrošina sociālās tiesības. Arī Eiropas Savienība ir parakstījusi vai īsteno politiku un mehānismus, kas atbalsta šādu starptautisku nostādņu īstenošanu, kurām ir pievienojušās arī tās dalībvalstis un to reģioni. 

Valsts līmeņa pienākumi un iespējas ietver:

  • Valsts KLP stratēģijas, kas pielāgotas katras valsts prasībām. ES ir sniegusi ieteikumus, lai nodrošinātu KLP 9 konkrēto mērķu sasniegšanu, kā arī atbilstību sešiem attiecīgajiem stratēģijas "No saimniecības līdz galdam" un stratēģijas "Bioloģiskā daudzveidība 2030" mērķiem ES Zaļajā kursā. 
  • Stratēģiju izstrāde un īstenošana, kas atspoguļo valsts politikas prioritātes, piemēram, sociālo, ekonomikas, vides, plānošanas un izglītības politiku.
  • Stratēģiju izstrāde un īstenošana, kas atbilst starptautiskajām saistībām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Parīzes nolīgumam, kura "mērķis ir stiprināt globālo reakciju uz klimata pārmaiņu draudiem, ņemot vērā ilgtspējīgu attīstību un centienus izskaust nabadzību"; un Konvencijai par bioloģisko daudzveidību (CBD), kuras mērķis ir "saglabāt un ilgtspējīgi izmantot bioloģisko daudzveidību tagadnes un nākamo paaudžu labā." 

UNISECO projekta rezultāti sniedz pierādījumus par to, kā pāreja uz agroekoloģiskām lauksaimniecības sistēmām un saimniekošanas praksi var palīdzēt risināt globālas nozīmes problēmas, jo īpaši klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanas, ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa modeļa un sociālā taisnīguma jomā. 

Šie pierādījumi ir iegūti, strādājot ar vietējiem lauksaimniecības sistēmu dalībniekiem, veicot gadījumu izpēti (saite angļu valodā) 15 Eiropas valstīs dažādos sociālekonomiskos, vides un kultūras kontekstos, kā arī analizējot agroekoloģisko prakšu ieviešanas teritoriālo ietekmi, ņemot vērā Eiropas pārtikas sistēmu nākotnes scenārijus.

Iegūtie pierādījumi tika izmantoti politikas ieteikumos, ņemot vērā agroekoloģisko pāreju īpašos apstākļus dažādās valstīs un reģionos, un tie ir apkopoti politikas kopsavilkumos.