• NVO pašreizējā loma agroekoloģiskās pārtikas sistēmās
• NVO loma agroekoloģiskās pārtikas sistēmās nākotnē

---

NVO pašreizējā loma agroekoloģiskās pārtikas sistēmās

Informētības veicināšana, ieguldījumi, aizstāvība

Pētījumos ir konstatēts, ka sociālo tīklu pastāvēšana ir kopīgs un svarīgs saucējs gadījumos, kad dažādas ieinteresētās personas ir apvienojušās, lai efektīvi risinātu dabas resursu problēmas un dilemmas (Bodin un Crona, 2009).

Lielākajā daļā tīklu, kas regulē UNISECO aplūkotos gadījuma pētījumus, ir pārstāvēti dalībnieki, kas pieder pie NVO, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējās kopienas pārstāvjiem, lai gan to ir maz. Pētījumā atklājās, ka NVO galvenā loma ir veicināt sabiedrības izpratni par galvenajiem problēmjautājumiem konkrētajos gadījumos un izdarīt ietekmi, veicot interešu aizstāvību dažādos līmeņos. 

Ir valstis, kurās NVO ir ļoti aktīvas. Piemēram, Vācijā gadījumu izpēte bija saistīta ar intensīvu lauksaimniecību aramzemēs, kur īpaši ilgtspējības jautājumi ir saistīti ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ūdens piesārņojumu; vietējās vides NVO filiāles veicina izpratni par zemes apsaimniekošanas prakses ietekmi uz vidi.  Tās finansē kampaņas un neliela mēroga pasākumus, izmantojot ziedojumus, un dažos gadījumos tās īsteno īpašas vides iniciatīvas kopā ar vietējām ciemu apvienībām, kas nodarbojas ar vietējo tradīciju saglabāšanu. Tās arī veicina informācijas apmaiņu starp lauksaimniekiem un vietējām kopienām par agroekoloģisko praksi un tās priekšrocībām.   

Līdzīgi arī Francijā vides organizācijas cenšas mudināt dalībniekus ņemt vērā vides problēmas. Mērķis ir atbalstīt lauksaimnieku un visas vērtību ķēdes pāreju uz agroekoloģisko praksi (piemēram, lai samazinātu ūdens piesārņojumu, ko rada lauksaimniecībā izmantotās izejvielas). NVO pat līdzfinansē politikas atbalstu ūdens sateces baseiniem ar ūdens kvalitātes problēmām. 

Rumānijā, kur maza mēroga lauksaimniecība, kas nodrošina bioloģisko daudzveidību un ainavas priekšrocības, saskaras ar nopietnām ekonomiskām problēmām, NVO ir pastāvīgs informācijas un zināšanu nodošanas kanāls starp vietējām kopienām, politikas veidotājiem, ekspertiem un akadēmiskajām aprindām. Tās ir apņēmušās informēt un pilnvarot vietējās kopienas plašākos saglabāšanas projektos, izmantojot savstarpēju mācīšanos, pieredzes apmaiņu, atbalstot sīksaimniekus, lai tie varētu piekļūt publiskā finansējuma iespējām, un ieguldot līdzekļus vietējās un kopējas nozīmes infrastruktūrās. Tām ir arī būtiska loma, konsultējot vietējās kopienas jautājumos, kas skar kopīgas intereses un ir saistīti ar to kompetences jomu, organizējot sabiedriskās apspriešanas un pārstāvot kopienu viedokli lēmumu pieņemšanas forumos, piemēram, vietējās padomēs vai centrālajās iestādēs, piemēram, ministrijās. NVO tiek uzskatītas arī par "sargsuņiem" attiecībā uz tiesību aktu izmaiņām valsts vai vietējā līmenī, un tās šo informāciju nodod vietējām kopienām un cenšas veicināt sabiedrības līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā, tādējādi veicinot vietējo iedzīvotāju pilsonisko garu un lielāku vietējo iestāžu atbildību. Viņi arī pastāvīgi un aizrautīgi popularizē vietējās dabas un kultūras vērtības, vietējos produktus, lauksaimniekus un amatniekus "ārpasaulē" plašsaziņas līdzekļos, gadatirgos, konferencēs. 

Skotijā gadījuma izpētes dilemma bija saistīta ar potenciālu radīt sabiedriskus ieguvumus (t. i., ainavas uzturēšanu tūrisma un atpūtas vajadzībām) lauksaimniecībā, vienlaikus saglabājot ekonomisko dzīvotspēju. NVO var būtiski ietekmēt sabiedrisko labumu sniegšanu vietējā līmenī.

Francijā vides aizsardzības organizācijas sniedz ieteikumus un apmainās ar lauksaimniekiem un lauksaimniecības konsultantiem, lai īstenotu agroekoloģisko praksi. Pārvaldības tīkls lauksaimniecības nozarē ir sarežģīts, un galvenais strīdīgais jautājums, kas tika novērots, attiecas uz agroekoloģiskās un vides prakses ietekmi uz lauksaimniecības ražīgumu. Starp NVO, lauksaimniecības un piegādes ķēžu dalībniekiem parādās domstarpības, lauksaimniekiem uzskatot, ka tieši viņiem, nevis vides NVO vai sabiedrībai, tostarp valsts iestādēm, ir jāizlemj, kā praktizēt lauksaimniecību. Ir arī daļa iedzīvotāju, kas NVO nostāju uzskata par pārāk ekstrēmu. 

Ungārijā, kur projektā tika risināts augsni saudzējošas lauksaimniecības temats, NVO/ pilsonisko organizāciju loma ir saistīta ar sabiedrības izpratnes veicināšanu par pašreizējo pārtikas sistēmu, kas balstās uz industrializētu lauksaimniecību, neilgtspējību. Tās arī pauž patērētāju intereses pārtikas ražošanā iesaistītajām pusēm un cenšas izdarīt spiedienu uz šiem dalībniekiem, izmantojot valsts politiku. Tomēr praksē ir konstatēts, ka šo organizāciju ietekme ir maza vai tās nav nekādas.

Itālijā galvenā uzmanība tika pievērsta daudzveidīgākas audzēšanas sistēmas izveidei ļoti specializētā un uz tirgu orientētā vīnogu audzēšanas apgabalā, lai palielinātu vietējās lauksaimniecības sistēmas noturību. NVO ir būtiska loma, informējot vietējos iedzīvotājus par ilgtspējības problēmām, ar kurām saskaras vietējā lauksaimniecības sistēma, jo īpaši bioloģiskā lauksaimniecība. Latvijā, kur galvenā problēma bija tradicionālās un bioloģiskās piena lopkopības, kas balstīta uz zālāju audzēšanu, ekonomiskā dzīvotspēja, sociālajā tīklā aktīvi darbojas dažas vides NVO, bet, šķiet, to ietekme ir mērena.

NVO turpmākā loma agroekoloģiskās pārtikas sistēmās

Mūsu analīze atklāja virkni šķēršļu un faktoru, kas kavē vai veicina agroekoloģiskās prakses ieviešanu 15 projekta valstīs visā Eiropā. Tie ir parādīti turpmāk tekstā, un tie tika sagrupēti trīs plašās galvenajās tēmās: 

1. Zināšanu un sociālā kapitāla trūkums; 
2. pievienotās vērtības, pārstrādes un tirgus pieejamības trūkums;
3. neefektīva politikas izstrāde.

15 UNISECO gadījumu pētījumos identificēto šķēršļu un virzītājspēku vārdiskais mākonis

Tāpat kā citās šīs sadaļas daļās, arī šeit jāmin, ka 15 gadījumu pētījumi ir dažādos pārejas uz agroekoloģiju posmos un ietver dažus gadījumus, kuros projekta darbs bija vērsts uz pārejas uzsākšanu, bet citos - uz jau esošās agroekoloģiskās prakses uzlabošanu/atbalstīšanu:

• pārejas uzsākšanas gadījumu izpēte - kā uzsākt pāreju tradicionālajā lauksaimniecības sistēmā, ieviešot galvenokārt pakāpeniskas izmaiņas lauksaimniecības sistēmās. Tās bija Austrija, Šveice, Vācija, Somija, Francija, Grieķija, Ungārija, Vācija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste.
• Uzlabojoši piemēri - kā uzlabot pāreju lauksaimniecības sistēmās, kurās jau tiek īstenota agroekoloģiskā prakse, veicot pārveidojošas pārmaiņas, kas noved pie lauksaimniecības sistēmas un/vai visas pārtikas sistēmas pārveides. Tās bija Čehija, Spānija, Itālija, Lietuva, Latvija, Rumānija, Spānija, Lietuva un Rumānija.

Dažos gadījumos galvenie ilgtspējas jautājumi ir sociālekonomiski (CZ, ES, LT, LV, RO), bet citos - vides (CH, DE, FI, FR, HU, IT, SE) vai gan sociālekonomiski, gan vides (AT, GR, UK).
Vietējā daudznozaru ieinteresēto personu grupa katrā konkrētajā gadījumā izstrādāja stratēģijas, kas risina iepriekš minētos šķēršļus un virzītājspēkus attiecīgajai agroekoloģiskajai pārejai. 

Stratēģijās, ar kurām var iepazīties 3.4. ziņojumā "Galvenie agroekoloģisko lauksaimniecības sistēmu šķēršļi Eiropā un kopīgi izstrādātas stratēģijas to novēršanai", ir ierosinātas izmaiņas lauksaimniecības sistēmas pārvaldībā un tirgus un politikas stimulos, kas, domājams, atbalstīs agroekoloģisko pāreju. Stratēģijās noteiktas dažādu dalībnieku lomas sociāli ekoloģiskajā sistēmā un ārpus tās, kuras daļa ir lauksaimniecība, un to, kā tie var sadarboties, lai novērstu šķēršļus un stimulējošos faktorus un atvieglotu lauksaimniekiem agroekoloģiskās prakses ieviešanu.

Lejupielādēt:

D3.4 - Report on key barriers of AEFS in_Europe and co-constructed_strategies (pdf)

           D3.4 - Annex 1 Inventory barriers drivers (xlsx)

Mēs secinājām, ka galvenais aspekts veiksmīgai pārejai uz agroekoloģisko saimniekošanu ir uzlabotas zināšanas par agroekoloģiskās prakses priekšrocībām un ekonomiskajām iespējām, izglītības, apmācības un mūžizglītības nozīme, kā arī nobriedis sociālais kapitāls un pastiprināta sadarbība un kolektīvās institūcijas agroekoloģisko vērtību ķēdēs. Šādus procesus ir jāatbalsta ar politikas un publiskā sektora palīdzību, risinot jautājumus par ekonomisko izmantošanu, piekļuvi tirgum un varas attiecībām, kā arī pārmērīga patēriņa un pārtikas izšķērdēšanas problēmas pārtikas ķēdēs, kas ietekmē sabiedrības veselību, sociālo taisnīgumu un pārtikas nodrošinājumu.

NVO ir jāiesaistās zināšanu un sociālā kapitāla veidošanā, kas ir galvenais šķērslis agroekoloģijai Eiropā.

Visbiežāk konstatētais agroekoloģijas šķēršlis ir zināšanu trūkums par konkrētām agroekoloģiskām praksēm un to ilgtspējas priekšrocībām, kā arī par ekonomiskajām iespējām un ar tām saistīto nenoteiktību, lai radītu pievienoto vērtību no agroekoloģiski ražotām precēm. Par šādiem šķēršļiem ziņoja lielākā daļa gadījumu izpētes, un tas atspoguļo agroekoloģiskās lauksaimniecības zināšanu ietilpību. Šie šķēršļi galvenokārt ir saistīti ar lauksaimnieku zināšanu trūkumu, taču tie arī norāda uz nepieciešamību pēc specializētām zināšanām konsultantiem un skolotājiem, kas strādā profesionālajās skolās. Ar to saistīts trūkums ir ierobežota koordinācija starp dalībniekiem un pat zināšanu apmaiņas tīklu trūkums. Ja nav savstarpēju tīklu, kas ļautu dalīties pieredzē un zināšanās, lauksaimnieki jūtas nespējīgi īstenot agroekoloģisko praksi, un institucionālā atbalsta trūkums var radīt vientulības sajūtu un lauksaimnieku nogurumu (piemēram, Lietuvas un Rumānijas gadījumu pētījumi). 

Daudzos gadījumos bija arī pierādījumi par zemo spēju un vēlmi sadarboties vāja sociālā kapitāla un lauksaimnieku individuālisma un savstarpējās sāncensības dēļ. Austrumeiropā nevēlēšanos sadarboties var izskaidrot ar negatīvo pieredzi, kas gūta, izmantojot nacionalizētās kolektīvās lauksaimniecības sistēmas. Uzticības un uzticības trūkums lauksaimniecības kooperatīviem un no tā izrietošā zemā vēlme kooperēties ir cieši saistīta ar ekonomiskiem šķēršļiem. Piemēram, nevēlēšanās kooperēties var kavēt iespējas kopīgi iegādāties uzglabāšanas un pārstrādes infrastruktūru vai tiešo tirdzniecību.

Šie secinājumi uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai veidotu uzticību un sociālo kapitālu, kas ir ilgtermiņa process, kurā NVO noteikti ir liela nozīme.
Vācijā, kas ir iniciatīva pētījumā, kurā tika veikta samazinātas augsnes apstrādes, kultūru dažādošanas un starpkultūru audzēšanas pasākumi, NVO zināšanu veidošanas loma var turpināt atbalstīt agroekoloģiju auglīgā kontekstā, kur lauksaimnieku lēmumu pieņemšanas procesu ietekmē informācijas plūsma un līgumiskās vienošanās ar dažādiem dalībniekiem, kā arī to sniegtie noteikumi. Tie ietver dalībniekus, kas sniedz konsultācijas un veicina spēju veidošanu, vērtību ķēdes dalībniekus un vietējo kopienu apvienības, kas pārstāv vides problēmas un konkrētu grupu intereses. 

Ungārijā, kas ir iniciators, kā arī veic augsnes saudzējošu lauksaimniecību, NVO/ pilsoniskās organizācijas ir nepieciešamas vairāk sadarbībai, kas varētu izpausties kā nacionāla augsnes saudzēšanas platforma; tajā būtu jāiekļauj arī vērtību ķēdes dalībnieki, iestādes un administrācija, pētnieki, patērētāji un plašsaziņas līdzekļi, un tai būtu jādarbojas kā konsultatīvai padomei politikas veidošanas jomā un kā līdzeklim, lai stiprinātu zinātnes, politikas un prakses saikni. Nevalstiskās organizācijas ir vajadzīgas arī tādēļ, lai palielinātu patērētāju izpratni par augsni kā svarīgu dabas resursu un palīdzētu saīsināt piegādes ķēdi. 

Rumānijā, kas ir veiksmīgs piemērs, lai panāktu labāku līdzsvaru starp dabas aizsardzību un ekonomisko dzīvotspēju maza mēroga lauksaimniecībā, NVO un pilsoniskās iniciatīvas ir viens no virzītājspēkiem pieaugošajam pieprasījumam pēc vietējiem un kvalitatīviem pārtikas produktiem. Vairākas iniciatīvas sniedz nenovērtējamu palīdzību lauksaimniekiem, kas piesakās uz ES subsīdijām vai finansējumu. Tās rada jaunu kontekstu, lai popularizētu mazos lauksaimniekus un vietējos produktus un tuvinātu patērētājus ražotājiem. Tas palīdz mazināt tradicionālās lauksaimniecības ekonomiskos ierobežojumus. Šie dalībnieki arī palīdz mazināt plaisu informācijas un līdzdalības jomā valsts lēmumu pieņemšanā. Visām šīm NVO pašreizējām funkcijām ir liela nozīme arī nākotnē, kad, lai atbalstītu agroekoloģisko praksi, ir svarīgi paplašināt zināšanu apmaiņu, nodrošināt piekļuvi tirgum un uzlabot politikas un tiesību aktu sistēmu. 

Zviedrijā, kas ir iniciators diversifikācijai atgremotāju audzēšanā, patērētāju pieprasījumu lielā mērā nosaka tas, kas ir pieejams un ko piedāvā tirgū. Mazumtirgotāji, pārtikas rūpniecība, NVO, valsts aģentūras un plašsaziņas līdzekļi ir svarīgi dalībnieki patērētāju pieprasījuma veidošanā, un tie varētu palīdzēt pārvērst augu izcelsmes pārtikas pieaugošo tendenci par dažādošanas virzītājspēku.

Stāstu kartes

UNISECO piedāvā ļoti interesantus secinājumus, kas gūti, veicot gadījumu izpēti dažādos ģeogrāfiskos un kultūras apstākļos. Katrā stāstu kartē ir iesaistītas dažādas ieinteresētās personas, tostarp NVO/ pilsoniskās organizācijas un vietējās kopienas. Šeit jūs atradīsiet iedvesmu vai piemērus, kā NVO/ pilsoniskās organizācijas un vietējās kopienas rīkojas dažādās jomās - no oglekļa neitrāla piena vai ilgtspējīgiem augļiem līdz ūdens kvalitātei vai mazo uzņēmumu saglabāšanai piensaimniecībās. Tāpēc kopienām visā Eiropā viens vai vairāki piemēri varētu būt vispiemērotākie. Izpētiet vairāk, izmantojot pilnu stāstu karšu kolekciju.

SKATĪT VISAS STUDIJU STORYMAPAS ŠEIT (angļu valodā)

VIEW ALL CASE STUDY STORYMAPS HERE (in English)